Citāts no grāmatas „Daba ārstē”
Vai mums ir jāslimo?
“No slimībām ir labāk izsargāties nekā ārstēties.” Citiem vārdiem sakot: “Nesaslimsti!”
Tiklīdz jūs dzirdat šo padomu, jūs noteikti atsauksities: “Kurš tad grib slimot? Vai jūs domājat, ka mūsu spēkos ir izlemt, slimot vai neslimot?”
Atbilde ir: Jā. Katrs no mums ir spējīgs saglabāt veselību un izvairīties no slimībām.
Cilvēka organismā ir regulējošs spēks, kas aizsargā to no slimībām. Šo spēku sauc par Dzīvības spēku. Ja tam netiek nopietni kaitēts, Dzīvības spēks var pasargāt organismu no slimībām visa mūža garumā. Ja mēs rūpējamies par to, lai Dzīvības spēks nezaudētu neko no savām spējām, neviena slimība nevar ielauzties mūsu organismā. Ja tomēr nelaimīgā kārtā kaut kas ir atgadījies un slimība uzklūp organismam, Dzīvības spēks to ātri izvadīs no organisma. Zīmīgi, ka pat Hipokrāts, mūsdienu ārstniecības pamatlicējs, ticēja, ka “Ārstē Daba, nevis ārsts.”
Lai spētu izsargāties no slimībām, ir nepieciešams izprast tos faktorus, kas ir atbildīgi par Dzīvības spēka vājināšanu. Dzīvības spēku vājina un indes uzkrāšanos organismā izraisa vairāki faktori.
1. Nepareizi ēšanas paradumi. Mūsu senču uztura režīms bija ļoti vienkāršs. Tieši tāpēc viņi dzīvoja ilgu mūžu. Turpretī šodien mūsu uzturā ir ļoti daudz vircotu, ceptu, aukstu ēdienu un saldumu. Arvien izplatītāka kļūst rafinētas, apstrādātas un saldētas pārtikas lietošana. Šī pārtika rada organismā lielu daudzumu skābi saturošu un indīgu galaproduktu. Indīgas vielas uzkrājas ātrāk to cilvēku organismā, kas mēdz ēst gaļu un daudz pākšaugu. Un tieši šīs indes ir visu veselības traucējumu pamatā.
Svarīgi ir pievērst uzmanību arī ēdiena sastāvdaļām. Mūsu ēdiena trīs galvenās sastāvdaļas ir: proteīni, tauki un ogļhidrāti. Ogļhidrāti daļēji tiek sagremoti mutē košļāšanas procesā un daļēji tievajā zarnā. Proteīni tiek sagremoti vēderā un tauki – zarnās. Šo sastāvdaļu gremošanas procesi ir atšķirīgi un cits no cita neatkarīgi. Tātad, ja visas trīs sastāvdaļas lielos daudzumos tiek uzņemtas vienā ēdienreizē, tās nevar tikt pienācīgi sagremotas. Tādā gadījumā ēdiens, zarnās satrūdot, rada toksiskas vielas.
(...)
Ir jādomā ne tikai par ēdiena kvalitāti, veidu un struktūru, bet arī par tā daudzumu. Mūsdienās cilvēki nepiedomā par to, cik daudz pārtikas tie uzņem. Ēdiens ir garšvielām bagāts un tik garšīgs, ka cilvēkam gribas vēl – un tad vēl mazliet! – un viņš nevar atturēties no kārdinājuma.
Turklāt mūsdienu sabiedrībā cilvēku pacienāšanu uzskata par mīlestības apliecinājumu. Mēs cienājam mūsu ciemiņus, mudinot tos ēst vēl un vēl. Pārmērīgs ēdiena daudzums ir slogs gremošanas sistēmai, tas sagrauj gremošanas procesu. Līdzīgi iedarbojas arī biežas ēdamreizes. Apgrūtināt gremošanas orgānus ar barību, pirms tie ir beiguši sagremot vienu barības devu, ir bezjēdzīgi. Veselīga uztura meistara Redi Malleta (Redi Mallet) vārdiem būtu jārotā visu ēdamzāļu sienas: Lai saglabātu labu veselību, ir vienmēr jājūtas mazliet izsalkušam.
Pārmērīgi pieaugusi arī cukura un sāls lietošana. Visi eksperti ir vienisprātis, ka abas šīs vielas ir veselībai kaitīgas. Cukurs – un barība, kas satur lielu cukura daudzumu, piemēram, šokolāde, piparmētru konfektes, košļājamā gumija, ievārījumi, želejas, saldumi un sīrupā konservēta barība – ja tos pārmērīgi bieži lieto, izraisa zobu bojāšanos, diabētu, sirds slimības, migrēnu, izsitumus un nieru darbības traucējumus. Tādēļ dietologi ir nosaukuši cukuru par “saldo indi”. Slavenais britu zinātnieks Prof. Džons Judkins (John Yudkin) daudzu pētījumu rezultātā ir nonācis pie secinājuma, ka cilvēka organismam nav nepieciešams rafinēts cukurs enerģijas uzturēšanai. Organismam nepieciešamo cukura daudzumu tas iegūst no dabīgās pārtikas.
Arī sāls lietošana, tāpat kā cukura, ir pārsniegusi visas saprāta robežas. Varbūt varētu saprast sāls lietošanu, vārot dārzeņus, zupās un karija piedevās, lai uzlabotu garšu. Taču mūsdienās sāli pievieno pat pie pankūkām, paniņām un salātiem. Un pāri visām saprāta robežām jau ir augļu apkaisīšana ar sāli! Pat zemesrieksti, mandeles un pistācijas ir jālieto ar sāli. Un, ja cilvēkiem iesaka atteikties no sāls, tie iesaucas: “Nu nē! Ēdiens bez sāls? Es labāk mirstu badā, nekā ēdu kaut ko tik pliekanu.”
Pārmērīga sāls lietošana neizmērojami iedragā sirdi un nieres. Kā jūras, tā minerālu sāls ir vienlīdz kaitīga. Daudzi zinātnieki un uztura speciālisti ir pārliecināti, ka sāls ir viens no faktoriem, kas izraisa galvas sāpes, bezmiegu, aknu slimības, sinusītu, epilepsiju, reimatoīdo artrītu, korpulenci un pat vēzi.
2. Vingrinājumu trūkums. Modernā industrializācija ir iedvesusi cilvēkam tieksmi izvairīties no jebkādas fiziskas piepūles. Intelektuāļi, kas piekopj sēdošu dzīves veidu, ir sabiedrībā cienīti cilvēki. Taču nedrīkst ignorēt fiziskā darba nozīmi. Fiziska piepūle paātrina asins cirkulāciju, veicina gremošanas orgānu darbību, palielina sarkano un balto asins ķermenīšu skaitu un stimulē plaušu ventilāciju dziļākas elpošanas rezultātā. Tāpat arī pastiprināta svīšana palīdz atbrīvoties no dažām kaitīgajām vielām, kas ir organismā.
Cilvēki, kam ir sēdošs dzīves veids, nespēj labi sagremot barību. Tie vienmēr cieš no gremošanas traucējumiem, gāzu uzkrāšanās un aizcietējumiem. Kā zināms, aizcietējumi ir visdažādāko veselības traucējumu pamatā.
3. Neregulārs dzīves veids. Daudzējādās prasības, ko cilvēkam uzliek dienišķās maizes pelnīšana, liek viņam skriet šurp un turp atkarībā no šā brīža nepieciešamības. Rezultātā viņš nespēj piekopt regulāru dzīves veidu: ēd, dzer un atpūšas, kad darbs to atļauj, tā vietā lai sekotu noteiktam dienas režīmam. Rezultātā tiek pastāvīgi izjaukts bioloģiskais ritms. Viņš nejūt izsalkumu, kad to būtu jājūt, kuņģis netiek iztīrīts noteiktos laikos; zarnas pildās ar toksiskiem atkritumiem; organisms zaudē rosību, to pārņem apātija. Šī situācija izsauc dažādas slimības.
4. Kaitīgi ieradumi. Šajās dienās cilvēki arvien vairāk dod priekšroku jutekliskajām baudām un šī iemesla dēļ ātri krīt par upuri nevēlamām un kaitīgām paražām. Tā ir atkarība no tādiem stimulējošiem līdzekļiem kā tēja, kafija vai kakao, vai tādām apskurbinošām vielām kā tabaka, alkohols un narkotikas. Lietojot šos uzbudinošos līdzekļus, mēs veicinām toksisko vielu veidošanos un uzkrāšanos mūsu organismā un uzprasāmies uz tik drausmīgām slimībām kā vēzis, košļājot dateļpalmas lapas līdz ar tabaku, tabakas ekstraktiem un vēl sliktākiem piemaisījumiem.
Tēja, kafija un kakao tiek klasificēti kā uzbudinoši līdzekļi. Tie satur kofeīnu un tanīnu, kas ir kaitīgas vielas. Šie dzērieni iedarbojas uz noteiktām smadzeņu daļām, stimulējot nervus un muskuļus, izsaucot paātrinātu sirdsdarbību un elpošanu. Kafija palielina tauku proporciju asinīs. Ja šie nosacījumi darbojas ilgāku laiku, tauki nogulsnējas uz asinsvadu sienām un asinsvadi sacietē un savelkas. Pakāpeniski paaugstinās asinsspiediens, sirds tiek pārslogota un paaugstinās infarkta briesmas.
Nevienam no augstāk minētajiem dzērieniem nav nekādas barojošas vērtības. No šo dzērienu lietošanas ir jāizvairās.
Alkoholiskie dzērieni, tāpat kā tēja un kafija, nelabvēlīgi iedarbojas uz nerviem un sirdi. Ir ļoti labi zināma arī to iedarbība uz gremošanas sistēmu. Alkohols mazina izsalkumu, izraisa vēdera iekšpuses kairinājumu un pietūkumu un vājina aknu darbību. Šie fakti neapstrīdami norāda uz nepieciešamību atteikties un izvairīties no visa veida alkoholisko dzērienu lietošanas.
Neapstrīdami konstatēta tiešā saikne starp smēķēšanu un sirds slimībām. Tabaka satur nikotīnu, kas visās medicīnas vārdnīcās tiek skaidri un nepārprotami aprakstīts kā spēcīga un aktīva inde. Smēķējot šī inde, kā arī bezgala kaitīgā oglekļa monoksīda gāze tiek ievadīta plaušās.
Eksperimenti rāda, ka nikotīns izsauc paaugstinātu adrenalīna un noradrenalīna sekrēciju asins plūsmā, tādējādi paaugstinot tauku proporciju asinīs. Šī iemesla dēļ smēķēšana paātrina asinsvadu sacietēšanu. Arī artērijas, kas baro sirds muskuļus, tiek pārslogotas, kļūst cietākas un viegli lūstošas, kas izraisa paātrinātu sirdsdarbību un hipertoniju, stenokardiju un sirdslēkmes.
Sirdij un asinsvadiem ir būtiski nepieciešami vitamīni. Smēķēšana pakāpeniski iznīcina organismā uzkrātos vitamīnus. Vienas cigaretes izsmēķēšana iznīcina tik daudz C vitamīna, cik satur viens vesels apelsīns.
Ilgstoša tabakas lietošana izraisa trieku, reiboņus, ģīboņus un citus nervu sistēmas traucējumus. Tabakā ir atrastas sešpadsmit kancerogēnās vielas. Ilgstoši smēķētāji cieš no Buergera slimības, kad kāju vēnas tik stipri saspiežas, ka pat īsa pastaiga izsauc mokošas sāpes kāju lielos.
Maldīgi domāt, ka tikai tabakas smēķēšana bojā sirdi un negatīvi atsaucas uz veselību vispār. Tabakas košļāšana, tabakas pulvera vai pastas uzlikšana zobiem un ieelpošana arī ir kaitīgas lielākā vai mazākā mērā.
Uz visām cigarešu paciņām ir brīdinājums, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai. Neskatoties uz šo visuresošo brīdinājumu, ne tikai lasīt nepratēji, kuri var atrunāties, ka nav spējuši izlasīt brīdinājumu, bet pat lasīt pratēji nav spējīgi atmest smēķēšanu, kad tie ir krituši par upuri šai kaitei. Nesen notikusī aptauja atklāja, ka gandrīz 80 procentu ārstu (jā, ārstu) ir smēķētāji!
Tas patiesi ir cilvēku atkarības kalngals!
5. Psiholoģiskie faktori. Šodienas nemierīgajā un konkurētspēju prasošajā dzīvē nervu spriedze ir pārsniegusi visas robežas. Mēs sastopamies ar neskaitāmiem cilvēkiem, kuru attieksme pret dzīvi ir izteikti negatīva. Nav apstrīdams arī fakts, ka domāšanas veids ietekmē cilvēka organisma stāvokli. Pēc ekspertu domām, vairākums slimību ir psihosomatiskas.
6. Nekritiska zāļu lietošana. Daudzas zāles ir toksiskas un to lietošana izraisa indīgu vielu uzkrāšanos organismā. Tās izraisa kaulu smadzeņu kūtrumu, tādā veidā vājinot Dzīvības spēku. Skaidrs kā diena, ja Dzīvības spēks ir uz nāves robežas, nekādas zāles nepalīdzēs.
Pēc Dr. H. P. Pikerila, M. D., (H. P. Pickeril) domām, “Vienīgais loģiskais slimības uzveikšanas veids ir veicināt pacienta organisma spēju pretoties slimībai.”
Kā atzīst Dr. Vendels Makleods (Wendell McLeod), Saskačevanas universitātes Medicīnas departamenta vadītājs Kanādā, “Diemžēl, mēs esam tendēti uz arvien lielāka zāļu skaita lietošanu, tā vietā lai paļautos, lai uzticētos Dabas spējām pretoties slimībām.”
Dr. H. G. Koks (H. G. Cox), Ņujorkas ārstu un ķirurgu koledžas medicīnas doktors, brīdina ārstus, sakot: “Jo mazāk zāļu jūs dodat saviem pacientiem, jo labāk tas ir viņu veselībai.”
Ar zelta burtiem vēsturē ierakstīts lielā farmakologa un ārsta Dr. Viljama Oslera (William Osler), kura vārds ir zelta burtiem ierakstīts vēsturē, bet šo viņa izteikumu ir vērts ierakstīt mūsu sirdīs: “Cilvēka organisms ir tik sarežģīts mehānisms, ka mūsu tagadējās zināšanas par to var uzskatīt tikai par rudimentārām. Taču mēs to piepildām ar zālēm, par kuru iedarbību mēs gandrīz neko nezinām. Īsts ārsts ir vienīgi tas, kurš apzinās savu zāļu trūkumus.” Nez vai ir kāds, kura domas par zāļu vērtību būtu kompetentākas par Dr. Oslera izteikumiem.
Tiem ārstiem, kas ir medicīnas zinātnes progresa apžilbināti un ir sajūsmā par mehānistiskajām terapeitiskajām sistēmām, augstāk izteiktie domugraudi, iespējams, liksies nepamatoti, pat tendenciozi,. Pēc Dr. Otto Moseta (Otto Mosset) domām, “Zinātne var ieņemt tikai otro vietu pēc Dabai piederošās pirmās vietas. Ķīmijas zinātnē ir sasniegts progress, tomēr pat visām pasaules ķīmijas laboratorijām apvienojoties viena noteikta mērķa sasniegšanā, tās nespēs līdzināties to reakciju smalkajai koordinācijai un precizitātei, kas pastāvīgi norisinās katrā atsevišķā organisma šūnā.”
Lielais izgudrotājs Tomass Alva Edisons ir trāpīgi teicis: “Kamēr cilvēks nav spējīgs radīt pat zāles stiebriņu no nedzīvas matērijas, Daba var turpināt smieties par viņa izslavētajiem zinātniskajiem sasniegumiem.”
