pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Resnās zarnas nozīme

Delikāts jautājums: Cik bieži Tev ir vēdera izeja? Vai tiešām tā ir katru dienu?

Lai nodrošinātu savu organismu ar spēku un enerģiju, cilvēki ēd. Apēstā pārtika nonāk mūsu gremošanas sistēmā, kur notiek dažāda pārstrādes procesi.

Tievajā zarnā notiek barības vielu galīgā sašķelšanu un uzsūkšana. Galvenokārt, tas ir iespējams pateicoties dažādām gremošanas sulām, ko saražo mūsu organisms. Tiek pārveidotas un sašķeltas visas uzturvielas līdz organismam „saprotamām” vienībām, lai tās varētu uzsūkt un tad izmantot enerģijas un siltuma „ražošanai”. Varētu teikt, ka uzturs ir mūsu „malka” .

Viss , kas paliek pāri – nesagremotā pārtika, žults un arī atkritumvielas, kas izdalījušās caur zarnu gļotādu, - nonāk mūsu resnajā zarnā. Kopumā resnajā zarnā notiek ūdens un sāļu uzsūkšana, atkritumvielu un fekāliju masas veidošanās. Resnajā zarnā dzīvo daudz un dažādas baktērijas, kas veicina nesagremotās pārtikas un atkritumvielu pūšanas un rūgšanas procesus, tādejādi veicot vienu no dabiskās aprites posmiem barības ķēdē. Veselīga cilvēkam resnās zarnas muskulatūra, ienākot atkritumvielām, dabīgi tās stumj laukā no mūsu organisma. 

Nepilnvērtīga atpūta, neveselīga pārtika, stress... šo sarakstu var turpināt un turpināt. Tas viss ved pie tā, ka organisms netiek galā ar uzlikto slodzi. Rezultātā uz resnās zarnas sieniņām sāk veidoties izgulsnējumi. Resnajā zarnā notiekošo rūgšanas un pūšanas procesu rezultātā, veidojas dažādi toksīni, un, ja pārskatāmā periodā netiek no organisma izvadīti, bet paliek pielipuši pie zarnas sieniņām, tie iekļūst asinsritē un var izplatīties tālāk organismā. 

ASV tikai veikts pētījums. Tā laikā ārsti veica līķa sekciju 284 mirušajiem, kuru nāves iemeslā bija norādītas zarnu saslimšanas un arī citas problēmas. Tika veikta arī sekcija mirušo zarnām un tika konstatēts, ka 256 no 284 mirušajiem, resnās zarnas bija pārpildītas ar ļoti cietu un smakojošu fekāliju masu. Šī masa bija tik cieta, radot spiedienu uz resnās zarnas sieniņām, kā rezultātā resnās zarnas diametrs bija pat dubultojies. Fekāliju masas vidū bija palicis pavisam neliels šaurs kanāls, caur kuru bija notikusi defekācija. Šie cilvēki pavisam noteikti jau sen nebija varējuši pilnvērtīgi nokārtot savas dabiskās vajadzības...

Viedokļi dalās. Daļa speciālistu uzskata, ka ir normāli, ja vēdera izeja ir reizi dienā, bet citi, ka vēdera izejai ir jābūt tik pat reizes, cik ēdienreizes. Tomēr skaidrs ir viens: lai cilvēks varētu būt vesels un normāli funkcionēt, vēdera izejai vismaz reizi dienā ir jābūt!

Viedais vīrs Hipokrāts jau izsenis ir teicis: „Nāve sākas resnajā zarnā”. Un turpat sākas arī mūsu vitalitāte, veselība un arī jaunība!


pirmdiena, 2012. gada 19. marts

Ilgdzīvošana

No Dr. Džona Fieldera lekciju materiāliem

1. stāsts
Various Greek writers speak of the Pelasgians who preceded the Greeks in Greece. They say that the average life span among them was from one hundred-and-ten to one hundred-and-sixty years, and they describe the life of Pelasgians generally. They write that the Pelasgians lived on fruits, particularly on figs, grapes, oranges, and other so-called Mediterranean fruits, and that they also ate honey and a little cereal and the milk of various animals.
Approximately thirty authorities on the Pelasgians describe their mode of living as a completely natural and simple life. They always lived in the fresh air and in the sunshine; they swam a lot and climbed mountains and practiced many games and sports, they used no artificial drinks or foods. After the Pelasgians in Greece, when the people of Athens and Sparta began to drink hydromel, which was a popular Greek drink, many Greek statesmen and philosophers who were the champions of their ancient patriarchal customs, denounced this drink on the ground that their Pelasgian ancestors had taken no artificial foods or drinks.
In general, the Pelasgians showed great endurance in long distance running and in swimming. All the authorities agree that they represented an ideal muscular and athletic type. Apart from accidents among the mountains or wounds received while hunting, they were never ill. So in general, these authorities are also documents which prove that the preconditions of health and longevity are living a simple and natural life.

2. stāsts
When the great navigators of Pacific Ocean like Bougainville and Captain Cook discovered the Polynesian Islands, they found a magnificent human race, the Maori race, which belonged to the Caucasian race. In appearance the Caucasian race is generally not black but brown, the colour we acquire after much sun-bathing in the summer. They saw with great astonishment the athletic form of this people—the extraordinary muscular strength of the men and the beauty of the women. Both Bougainville and Captain Cook describe that when they see their men talking with the indigenous people of the Islands, they could not help noting that the Europeans were small-statured, pale, sickly weaklings in comparison.
When at Tahiti, Bougainville wished to carry some boxes weighing 400 pounds or more from one part of the island to another. He saw with the greatest surprise that cases which needed four white men to carry them were easily lifted by a single native and carried some hundreds of yards.
Both Bougainville and Cook describe the life and appearance of the Polynesians, whose teeth were more perfect than any to be found in Europe. In general, the various physiological qualities of the Polynesians awakened the interest of the scientists accompanying the expeditions of Bougainville and Cook.
The natives lived in houses, but very simple houses made of leaves and vegetation. There were some tribes who lived on the sea coast and others who lived in the mountains in the interior of the island. The majority lived in the mountains and ate exclusively various native vegetables and fruit growing on the island. Those who lived by the sea caught and ate seafood also, but Bougainville observes that those who lived among the mountains were taller and stronger than those who lived by the sea.
Meat eating was the privilege of the tribal chiefs, but was taboo for the people, which meant that they could not eat meat at all. And it is interesting to note that whereas they found various diseases among the chiefs, they found none among the people.
Bougainville had difficulty establishing their ages, for there were no registrars of births. By finding out how many generations of descendants an individual had living, he established their minimum possible age. He found the age of the mountain people varied from one hundred to one hundred-thirty years, while those by the sea and eating fish lived from eighty to one hundred years.
These observations were of great value to the science of Macrobiotics, for not long afterwards these native and untouched populations came into contact with civilisation and all its disadvantages. Until Europeans came into contact with them they went almost naked, wearing a simple pareu made of a vegetable cloth, and were thus always in contact with fresh air and the rays of the sun. Bougainville noticed that they never ate until the sun reached its zenith, that whenever they crossed rivers and streams they always bathed and swam in them and, incidentally, that they only ate once or at most twice a day. When the sailors offered them alcoholic drinks, they refused them with repulsion, as they did tea, coffee, and all other artificial foods. They knew nothing of money or working for a living, as the fruits growing in the woods were at the disposal of all, as were the trees for building their houses. They lived a carefree life.
New explorers appeared and civilisation slowly planted itself in this island paradise. Traders arrived and brought alcohol, tobacco, coffee, tea, opium, and other highly valued products of our civilisation, and thus little by little the people of the islands grew accustomed to eating our foods and practicing our habits. They had to pay for these products with coconuts which were transported to Europe to be sold.
When the International Cosmotherapeutic Expedition came to these Islands some years before World War II it did not find at all the same natives as those found by Captain Cook and Bougainville. The size of the population one hundred-seventy years ago in the time of Bougainville and Cook was two hundred-forty thousand, calculated by the number of their canoes. After three or four generations there are only ten thousand inhabitants in Tahiti instead of two hundred and forty thousand. [Ed: as of 1933.] So we can see that changing their natural life to our own artificial ways of life has resulted in the virtual extinction of this magnificent race in less than two hundred years. And of the ten thousand inhabitants, one third are immigrant Chinese. There are also many people of European descent, so the real number of the indigenous people is even less than ten thousand. But they have not diminished only from the point of view of quantity. Let us now examine the quality of the vitality.
The expedition had occasion during a year and a half to study the diseases among the people of the Islands. They treated approximately two thousand natives and came to the conclusion that, relatively, they were suffering from more diseases than Europeans. First, they had tropical diseases, leprosy, elephantiasis, malaria, etc, and then on top of those, diseases imported from Europe, like tuberculosis, syphilis, and various diseases of the digestive system which have decimated the indigenous people of these Islands.

pirmdiena, 2012. gada 5. marts

Sabiedrība, ka visu pieprasa tūlīt

Citāts no grāmatas „Daba ārstē”, Dr. D. R. Gala, Dr. Dhirens Gala, Dr. Sandžejs Gala, Turība, Rīga 2012

„Mēs dzīvojām “tūlītējā” civilizācijā. Mēs sagaidām tūlītēju apkalpošanu, tūlītēju ēdienu, tūlītējus rezultātus. Mēs pieprasām arī tūlītēju atvieglojumu sāpju vai slimības gadījumā. Ja cilvēks ir depresijā, viņš vēlas tūlītēju enerģijas pieplūdumu (enerģijas tabletes). Ja viņš ir noguris, viņš grib tūlītēju atpūtu (nomierinošu līdzekli vai miega zāles). Ja viņš ir inficējies, viņš grib tūlītēju izārstēšanos (antibiotikas). Pašreizējais sauklis ir: ‘Dari kaut ko tūlīt”. Zāļu industrija un praktizējošie mediķi to apzinās un izmanto šo saukli savā labā. Mēs neņemam vērā, ka slimība radusies ilgstošu Dabas likumu pārkāpumu rezultātā, piemēram, neveselīgu ēdienu lietošanā un kaitīgu paradumu piekopšanā. Rezultātā arī ārstēšanai ir nepieciešams attiecīgs laika posms. Caurmēra cilvēks nemaz nav gatavs mainīt savu dzīves veidu, lai saglabātu vai atgūtu veselību. Viņš turpina rosināt slimību, pārkāpjot katru veselīga dzīves veida likumu. Kad slimība ir klāt, viņš dara visu iespējamo, lai to pārvarētu ar zāļu palīdzību. Lielākā daļa ārstu apliecinās, ka cilvēki nemaz nevēlas reāli atgūt veselību. Kad viņi sasirgst, viņi domā vienīgi par to, lai salāpītu savu veselību, apslāpējot slimības simptomus. Tiklīdz viņi jūt kādu atvieglojumu, tā atgriežas pie vecajiem paradumiem un atkal nododas pārmērībām. Mēs jau esam uzsvēruši, ka neviena slimība nerodas pēkšņi. Slimība, kas izpaužas šodien, ir attīstījusies jau ilgu laiku. Tāpēc ir tikai dabīgi, ka arī ārstēšanai ir vajadzīgs noteikts laiks. Taču Dabas dziedniecībai ir nepieciešams mazāk laika, lai izārstētu, nekā cilvēkiem varētu šķist. Saaukstēšanās, klepus, gripa, drudzis, augoņi un citas šādas sūdzības ir izārstējamas tikai ar dažu dienu badošanos. Pat no hroniskām kaitēm var atbrīvoties diezgan ātri, pieņemot sabalansētu badošanās, diētas maiņas, vingrošanas, hidroterapijas un citu ārstēšanās procedūru plānu. (...)
Dabas dziedniecisko sistēmu nelaime ir tā, ka cilvēki tās pieņem kā pašu pēdējo glābiņu, izmēģinājuši visas citas sistēmas, un līdz ar to pārvērtuši savu organismu graustā, izdzēsuši tā Dzīvības spēka liesmu, lietojot milzumu visdažādāko zāļu un viņi gaida, ka Dabas dziedniecība panāks tūlītēju izārstēšanu. Šiem cilvēkiem veicas, jo Dabas dziedniecība tos nepieviļ, bet atbrīvo tos no slimībām nereti daudz ātrāk nekā to varētu gaidīt.
Katram Dabas dziednieciskajam pasākumam ir tikai viens mērķis: stiprināt organisma dabīgās spējas pretoties slimībām, proti, aktivizēt Dzīvības spēku un atbrīvoties no ķermenī uzkrātajām indēm. Izārstēšanās ar Dabas dziednieciskajām metodēm ir zīme, ka organisma Dzīvības spēks ir nostiprināts. To pierāda arī fakts, ka pēc ārstēšanās ar dabiskajiem līdzekļiem cilvēks ilgu laiku ir pasargāts no slimībām.
Dabas dziedniecība mudina cilvēkus aktīvi rūpēties par savu veselību. Pacientam, kas griežas pie ģimenes ārsta pēc zālēm, ir mēma statista loma, turpretī Dabas dziedniecības sistēmā pacientam ir jāspēlē galvenā loma un kritiski jāanalizē slimības gaita, savas diētas paražas, savu dzīves veidu utt. Tādējādi viņš tiek iesaistīts šajā procesā.”